Ādažu Bērnu un jaunatnes sporta skolas direktore Dagnija Zilberte.

Kāds ir bijis Jūsu karjeras ceļš un kā nonācāt līdz direktores amatam?

Tālā pagātnē absolvēju Rīgas Politehnisko institūtu (tagadējā Rīgas Tehniskā universitāte) un ieguvu būvinženiera diplomu. Tūlīt pēc studijām izdevās uzsākt darbu Ādažu kolhozā, Eksperimentālās projektēšanas birojā. Pastrādāju, bet sapratu, ka svarīgāk uz to brīdi bija ģimene un bērnu audzināšana, sagatavošana skolai. Karjera birojā ilga aptuveni divus gadus.  Pēc tam veltīju sevi ģimenei un mājai. Kad bērni uzsāka mācības Ādažu vidusskolā, sapratu, ka varu turpināt sevi realizēt sabiedrības labā.  Izturēju konkursu un ar 2000. gadu sāku strādāt Ādažu novada domē kā sporta darba vadītājs. Organizēju dažādus sporta pasākumus novadā un toreizējā Rīgas rajonā. Paralēli darba gaitām sapratu, ka vajadzētu papildināt zināšanas un sāku studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, kuru absolvēju 2004. gadā un ieguvu trīs kvalifikācijas – sporta darba vadītājs, fizioterapeits un aktīvā tūrisma menedžeris. 2009.gadā novadu reformas laikā, kad tika reorganizēts Rīgas rajons, Ādažu novads uzņēmās pārvaldīt bijušo Rīgas rajona Bērnu un jaunatnes sporta skolu. Toreizējais Ādažu novada domes priekšsēdētājs N.Breidaks uzrunāja mani, vai es būtu ar mieru pamēģināt vadīt skolu. Neatteicos, pieņēmu izaicinājumu, lai gan nebija nekādas pieredzes šajā jomā, tikai sausas teorētiskās zināšanas. Tādejādi no 2010. gada esmu sporta skolas direktore – sākotnējais skolas nosaukums bija Pierīgas Bērnu un jaunatnes sporta skola, 2014. gadā ar domes lēmumu skola tika pārdēvēta pašreizējā variantā – Ādažu Bērnu un jaunatnes sporta skola.

Vai pati arī nodarbojaties (vai nodarbojāties) ar sportu? Ja jā, kādu un pastāstiet vairāk?

Mani vecāki bija ļoti sportiski – mamma nodarbojās ar mākslas vingrošanu, tēvs ar šahu un galda tenisu. Mūsu ģimenē sports bija ierasta lieta. Jau no 6 gadu vecuma nodarbojos ar vingrošanu, mācoties pirmajā klasē mamma mani “nosūtīja” mākslas vingrošanas “Darba rezervju” sekcijā, jo biju ļoti lokana un labi padevās akrobātiskie elementi. Bet pašai šī vingrošana ļoti nepatika (vairāk gan tas, kā mūs mocīja). Tāpēc pēc 5 gadu nodarbībām, vecākiem nezinot, iestājos peldēšanā un apvienoju abus sportus.  Protams, ka to ilgi nevarēja noslēpt, un pēc smagām pārrunām ar vecākiem varēju pamest mākslas vingrošanu. Biju laimīga! Kad mācījos 7. klasē, mani peldēšanas treniņā ieraudzīja un uzrunāja A.Kravalis (viens no pirmajiem kamaniņu sporta treneriem Latvijā), aicināja, lai atnāku un pamēģinu spēkus kamaniņu sportā. Toreiz treniņi notika Rīgas hipodroma teritorijā (tagad Skanstes rajons). Protams, ka pamēģināju un līdz vidusskolas absolvēšanai trenējos arī kamaniņu sportā. Mācoties augstskolā nevarēju vairs apvienot intensīvu sportu un mācības, tāpēc priekšroka tika dota mācībām. Sports palika tikai sevis pilnveidošanai un sportiskās formas uzturēšanai, bet sapratu, ka ar savām zināšanām varu dalīties, tādejādi nokārtoju aerobikas instruktora sertifikātu un sāku vadīt vingrošanas nodarbības līdz pat 2012. gadam gan Rīgā, gan Ādažos.  Paralēli visam turpināju arī peldēšanu, bet jau mazliet ekstrēmākā veidā  - apguvu ziemas peldēšanu, kur esmu piedalījusies arī pasaules čempionātos.

Kas ir tās lietas, kas Jums savā darbā sagādā vislielāko prieku un vai ir lietas, kas neļauj naktīs gulēt saistībā ar darbu?

Prieku sagādā pats darbs ar cilvēkiem, patīk iesaistīties dažādos izaicinājumos, risināt nestandarta situācijas. Protams, ka ar darba gadiem klāt nākusi liela pieredze dažādās jomās, mēģinu nodot zināšanas nākošajai paaudzei. Gadu gaitā ir bijušas vairākas lietas, kas nodarbinājušas prātu arī nakts stundās. Bet visjaukākais ir tas, ka vienmēr varu paļauties uz saviem kolēģiem ar kuriem varu izrunāt un apspriest saasinātās situācijas dažkārt arī ārpus darba laika, jo visi esam radoši un pieejami. Viens no grūtākajiem  ir bijis COVID laiks, kad pārspējām paši sevi ar dažādām radošām pieejām, lai nodrošinātu treniņu procesu.

Kāda ir Jūsu vīzija tuvākajai nākotnei attiecībā uz sporta skolu?

Tikai un vienīgi treniņu kvalitātes paaugstināšana. Neredzu jēgu strādāt tikai, lai atstrādātu sporta nodarbības. Jāatbalsta mūsu skolas pedagogu kolektīvs, kuriem katram ir savs redzējums un idejas, kā un ko uzlabot, kādas inovācijas ieviest ikdienas darbā. Esam izveidojuši tradīciju tikties ar citām Latvijas sporta skolām, no kurām paņemam labākās idejas, kā arī dalāmies ar savējām. Kopējiem spēkiem uz novitātēm.

Vai ir kāds  kuriozs, kas Jums ir palicis atmiņā par šiem gadiem tieši saistībā ar skolu?

Pa šiem darba gadiem ir bijuši daudz jautru un smieklīgu darba situāciju. Visvairāk varētu runāt par dažādām dīvainām telefona sarunām. Bet tādas laikam ir jebkurai iestādei. Vēl viena no pēdējām situācijām notika veikalā DEPO, kur bijām devušās kopā ar savu vietnieci iegādāties biroja krēslus. Netīšām sajaucu mūsu domes šoferīti ar pilnīgi svešu cilvēku, kuru uzrunāju tā, it kā pazītu viņu jau labu laiku. Teicu viņam, lai nedomā aizbraukt bez mums, un, ka lai palīdz iekraut busiņā mūsu nopirktos krēslus. Man bija liels izbrīns, kad puisis sāka jautāt uz kurieni jābrauc, un sāka vēl taisnoties, ka viņam vispirms jātiek līdz Murjāņiem. Atbildēju viņam – kādi vēl Murjāņi, sākumā ir mūsu darba lietas. Paralēli skatījos uz vietnieci un nesapratu, kāpēc viņa smejas. Tikai pēc tam, kad biju novirzījusi svešo puisi pēc mūsu krēsliem vietniece man jautāja – kas tas par cilvēku, vai es viņu pazinu?  Beigās noskaidrojām, ka tas nav mūsu šoferītis, bet pilnīgi svešs cilvēks. Skrējām pa veikalu viņu meklēt, lai atvainotos. Visi kopā kārtīgi izsmējāmies.

Ko Jūs novēlētu ĀBJSS audzēkņiem un treneriem?

Mīļie bērni, turpiniet nodarboties ar sportu, tas ir tas, kas jūs vienmēr uzturēs labā fiziskā kondīcijā, jo tikai veselā miesā vesels gars. Arī vēlāk, esot jau pieauguši, spēsiet novērtēt to, ko tas būs devis jūsu, kā personības, izaugsmē.

Trenerīši – bez jums nebūtu sporta skola, liels paldies par ieguldīto darbu, par vēlajām vakara stundām, ko pavadiet treniņos, par darbu brīvdienās esot sacensībās, par to, ka vienmēr esiet pieejami, par to, ka daudzreiz ar humoru variet atbildēt uz neordināriem jautājumiem un risināt trakas treniņu darba situācijas.

Tāpat liels paldies manai  vietniecei (labajai rokai) Ievai Bērziņai, kura darbojas skolā jau 11 gadu un kura pati aktīvi trenē bērnus un pati sporto – motivē, dalās, piedalās, atbalsta visu skolas komandu un nesavtīgi velta arī savu brīvo laiku skolas attīstībai. 

Paldies par atbalstu Ādažu novada pašvaldībai un pašvaldības iestādēm, kuras ir atbalstījušas mūs visu gadu garumā!